2023. gada 2. jūnijā Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Frankes fondiem un Starpdisciplināro piētisma pētniecības centru Hallē rīkoja tiešsaistes konferenci "Piētisms Baltijas vēsturē – pētniecības jautājumi un perspektīvas". Ar referātiem uzstājās vienpadsmit runātāji no Igaunijas, Vācijas, Latvijas un Lietuvas. Lielākoties referātos tika aplūkota Vidzemes (kas ietver Latvijas Republikas ziemeļu daļu un Igaunijas Republikas dienvidu daļu) un Igaunijas (Igaunijas Republikas ziemeļu daļu) provinču vēsturiskā teritorija. Piedāvājam vēsturnieka Jirgena Beiera (Jürgen Beyer) atskatu uz konferences norisi.
Konferences iesākumā pēc atklāšanas apsveikuma uzrunām konferences organizatori – Beata Paškevica (Rīga), Kristians Sobots (Christian Soboth) un Holgers Caunšteks (Holger Zaunstöck) (Halle) – iepazīstināja ar jautājumiem, kas tiks apspriesti dienas laikā.
Konferences ievadreferātā Gvido Straube (Rīga) sniedza pārskatu par brāļu draudzes kustības vēsturi Vidzemē, īpaši uzsverot brāļu draudzes nozīmīgo lomu izglītības, lasītprasmes, rakstīšanas un atturības veicināšanā, kas 19. gadsimta otrajā pusē kļuva par būtisku priekšnoteikumu latviešu un igauņu nacionālās kustības izveidošanai.
Tīna Ērika Frīdentāla (Tiina Erika Friedenthal) un Mēliss Frīdentāls (Meelis Friedenthal) (Tartu) analizēja 1697. gadā publicēto Johana Fišera (Johann Fischer) tekstu, kas veltīts iepriekšējā gadā Livonijā mirušajam Fišera viesim Vilhelmam Ludvigam Špēneram (Wilhelm Ludwig Spener). Vilhelms Ludvigs Špēners bija ģenerālsuperintendenta Fišera drauga – slavenā Frankfurtes piētista Fīlipa Jakoba Špēnera (Philipp Jacob Spener) – dēls. Špēnera dēlam veltīto dzejojumu autori bija Tartu (Tērbatas) universitātes profesori un vietējie mācītāji-piētisti.
Mūsdienās lielākā daļa tūristu Rīgā labprāt apmeklē Doma katedrāli un Sv. Pētera baznīcu – bet Beata Paškevica vērsa mūsu uzmanību uz daudz mazāko Sv. Jēkaba baznīcu un tās vēsturi 17. gadsimta pēdējā ceturksnī un 18. gadsimtā. Tolaik baznīca bija valsts īpašums un Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendenta rezidence. Daudzi tās garīdznieki bijuši piētisti, pirmais no tiem – jau minētais Fišers, bet pēdējais bija Kristiāns Dāvids Lencs (Christian David Lenz) – vācu literatūras Vētras un dziņu laikmeta dzejnieka Jākoba Mihaela Reinholda Lenca (Jakob Michael Reinhold Lenz) tēvs.
Sebastians Rimeštads (Sebastian Rimestad) (Leipciga) iepazīstināja ar mācītāju Eberhardu Gutslefu (Eberhard Gutsleff) jaunāko, kurš mācījies Hallē. Sākumā viņš strādājis par mācītāju Tallinā, vēlāk bijis Sāmsalas superintendents un hernhūtiešu atbalstītājs.
Brāļu draudzi pētījis arī Dariuss Petkūns (Darius Petkūnas) no Klaipēdas. Austrumprūsijā hernhūtieši vēlējās sadarboties ar ticības dēļ vajātajiem zalcburgiešiem un vietējo lietuviešu kopienu, tomēr viņu darbam Austrumprūsijā 18. gadsimta četrdesmitajos gados, atšķirībā no Igaunijas un Vidzemes, bija maz panākumu.
Jirgens Beiers (Tartu), kurš bija visu konferences sesiju vadītājs, vēstīja par Tartu brāļu draudzes vadītāja Markusa Heinriha Vindekildes (Marcus Heinrich Windekilde) ceļojumu. Kopā ar ģimeni viņš pajūgā devās no Tartu uz Vilstrupi Šlēsvigas hercogistē, lai piedalītos svinībās par godu sava tēva piecdesmitajai jubilejai luterāņu mācītāja amatā. Pēc atgriešanās viņš vietējiem brāļiem uzrakstīja par savu ceļojumu Tartu igauņu valodā. Vindekilde rūpīgi aprakstīja novērojumus ceļā, pievēršot uzmanību detaļām, par kurām viņa pazemīgie lasītāji vēl nekad nebija dzirdējuši.
Maits Lāss (Mait Laas) (Tallina) iepazīstināja ar igauņu zemniekiem – brāļu draudzes piekritējiem Tori novadā (Vidzemē) 18. gadsimta izskaņā. Viņu mācītāji bija gan piētisti, gan brīvmūrnieki, veidojot vidi, kas uzsvēra jauna cilvēka radīšanu.
Kaspars Kļaviņš (Rīga) piedalījās konferencē no Azerbaidžānas un runāja par lauka pētījumiem, ko kalmiku vidū 1802. un 1803. gadā veica vācbaltiešu mācītājs Benjamins Bergmanis (Benjamin Bergmann). Bergmanis aprakstījis brāļu draudzes koloniju Sareptu pie Volgas.
Līna Lukasa (Liina Lukas) (Tartu) referēja par igauņu un latviešu valodā sacerētās henhūtiešu celsmes literatūras īpatnībām, aplūkojot tās vēstījuma paraugu ietekmi uz komerciālās izklaides literatūras attīstību 19. gadsimtā. Pētnieki šo aspektu lielākoties ir ignorējuši, uzskatot to par sentimentālu. Lukasa pamatoja brāļu draudzes literārās tradīcijas nozīmi igauņu un latviešu literārās valodas poētiskās izteiksmes bagātināšanā.
Aira Vosa (Aira Võsa) (Tallina) aplūkoja piētisma iezīmes dažu Vidzemes un Kurzemes vācbaltiešu rakstnieču darbos, kas atspoguļojas laikmeta literatūrai raksturīgos ikdienišķos izteicienos, kā arī unikālu reliģisko konceptu formulējumos.
Konferenci noslēdzošā referente Māra Grudule (Rīga) nevarēja piedalīties tiešsaistē, bet savu priekšlasījumu bija nofilmējusi jau iepriekš. Viņa iepazīstināja ar Hernhūtes arhīvā atrastajiem iespieddarbiem, kas bija domāti Pirmā pasaules kara laikā Vācijā sagūstītajiem igauņu un latviešu karavīriem, kuri dienējuši Krievijas armijā. Jau kara sākumā brāļu draudze nolēma atbalstīt ieslodzītos, nodrošinot viņus ar avīzēm un dziesmu grāmatām igauņu un latviešu valodā.
Daži lasītāji varētu būt pārsteigti, ka lielākā daļa referātu bija veltīti brāļu draudzei un tikai neliela daļa – Halles piētisma piekritējiem, taču, ņemot vērā ievērojamo brāļu draudzes popularitāti Igaunijā un Vidzemē, kā arī tās nozīmi nacionālās kustības attīstībā, šī patiešām bija līdzsvarota referātu izlase.
Tā kā konferenci rīkoja publiska institūcija Baltijas valstī, nebija pārsteigums, ka visas digitālās lietas noritēja nevainojami. Tomēr žēl, ka dalībnieki apmeklēja konferenci tiešsaistē. Līdz ar to nebija iespējas izbaudīt kopīgas kafijas pauzes un brīnišķīgo skatu no Nacionālās bibliotēkas ēkas pāri Daugavai uz Vecrīgu, kā arī apmeklēt izstādi "Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem", kuras izveidē piedalījusies Beata Paškevica. Tā kā izstāde būs pieejama apskatei līdz 2023. gada 30. septembrim, lasītājiem joprojām ir iespēja to apskatīt, kaut gan bibliotēkai tuvumā esošā vieta, kur ceļojuma laikā uzturējās Vindekildes ģimene, vairs neeksistē.
Referātu papildināto versiju publikācija plānota 2025. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Zinātniskajos rakstos.
Jirgens Beiers ir vācu vēsturnieks, vairāku grāmatu un rakstu autors, šobrīd – vadošais pētnieks Tartu Universitātē.
Konference ir viens no notikumiem programmā "Latviešu grāmatai 500", kas tiek īstenota ar Latvijas Republikas Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu.