Tas notika pirms pieciem gadsimtiem, līdz ar reformācijas radīto pagriezienu Eiropā. Lutera mācības atbalstītāji Rīgā tolaik jau bija guvuši virsroku, un 1525. gadā uz Rīgu ceļoja pirmie iespieddarbi latviešu un igauņu valodās – Livonijai paredzētie luterāņu teksti. Ziņas par šo izdevumu turpmāko likteni ir skopas. Sūtījums līdz Rīgai nenonāca, jo Lībekā grāmatas arestēja katoļus atbalstošā pilsētas rāte. Lībekas domkungs Johans Brandess savā diārijā ierakstīja, ka rāte konfiscējusi mucas ar luterāņu grāmatām, to vidū bijuši arī iespiesti teksti igauņu, latviešu un parastajā livoniešu valodā. Rāte grāmatas gribēja sadedzināt tirgus laukumā. Lai arī šīs grāmatas latviešu valodā līdz lasītājiem (klausītājiem) nenonāca un vēlāk nebija atrodamas tolaik jau nodibinātajā Rīgas pilsētas bibliotēkā (1524), vārda izplatību uguns neapturēja. Latviski rakstītais vārds bija piedzimis, auga un izplatījās visdažādākajos veidos. No šiem senajiem laikiem ir saglabājušās vairākas liecības par rakstiem, pierakstiem un tulkojumiem latviešu valodā. Piemēram, Rīgas apkaimes katoļu priestera Nikolausa Gisberta pierakstītā tēvreize latviešu valodā uz Leipcigā drukātas rokasgrāmatas malām vai Rīgas latviešu Jēkaba draudzes virsmācītāja Johana Eka latviskotās garīgās dziesmas (abi piemēri datējami ar 16. gadsimta 30. gadiem). Drīz vien, 1585. gadā Viļņā tiek iespiests jezuīta Petra Kanīzija (Petrus Canisius) katoļu katehisma tulkojums latviešu valodā – senākais iespiestais teksts, kas saglabājies līdz mūsdienām. Un pēc pārdesmit gadiem Rīgā jau veidojas izdevējdarbības pamats – darbu sāk pirmā grāmatu spiestuve Nikolausa Mollīna vadībā. Piecu gadsimtu garumā latviešu valoda un grāmatniecība ir laidusi dziļas saknes un plaukusi plašumā. Pirmās latviešu grāmatas “pelni” ir bijuši auglīgi – no pirmo iespiesto grāmatu klausītājiem, publiskiem tekstu lasījumiem un dziedājumiem līdz individuālai lasīšanas pieredzei, tekstu tulkošanai un digitalizēšanai – grāmata ir bijusi un aizvien ir kultūrtelpas un tautas dzinējspēks. Grāmata reiz pavēra jaunas iespējas izglītībai un zinātnei, refleksijai par pasauli mums apkārt un par to, kuru varam tikai iztēloties. Tā deva pašapziņu, lika domāt pašiem par sevi un sabiedrības organizēšanu, par savu pagātni un iespējām nākotnē. Rakstītais vārds ļāva latviešiem identificēt sevi starp citām tautām un mērķtiecīgi iekļauties citu kultūru saimē ar bagātīgu devumu. Tāpēc 16. gadsimta sākums ir latviešu rakstītās valodas un kultūras izspraukšanās virszemē. Gaismā, kura mūs veidojusi jau piecsimt gadu garumā.